Ja mēs vēlamies zināt, kā būtu bijis dzīvot 9000. gadā pirms mūsu ēras, mums jāatjauno pagātne un jāieredz dzīve tad. Zemē bija lieli dzīvnieki, tāpēc cilvēkiem bija jābūt uzmanīgiem. Tādējādi tie bija cīnītāji un sagādātāji (tie cīnījās par dzīvniekiem, nevis audzināja tos, un meklēja savus pamatīķus dabā, nevis lauksaimniecībā). Protams, dzīve bija vienkārša, bet arī grūta. Tiem bija jāizmanto visas domas par to, kā izdzīvot katru dienu, un jābēg no tā, kas viņiem draud.
Senajos laikos cilvēki izmantoja akmeņus un koka gabalus, lai mežonītu pārtiku. Cilvēkiem bija jābūt labiem mežonītājiem, jo tā viņi uzturējās dzīvībā; tas nozīmē, ja kāds nebija pietiekami labs mežonītājs, viņš un viņa ģimene varēja saskarties ar daudz problēmām, cenšoties iegūt pārtiku. Viņi nogalināja radījumus, piemēram, jelenus un bizonus, gatavojot to vai nu kā suro, vai pie uguns. Uguns bija ne tikai siltuma un gaismas avots, kas notraucēja dažiem dzīvniekiem tuvoties, bet arī ļāva cilvēkiem gatavot savu pārtiku.
Vēl 40% no savām dienām viņi veltīja barībai. No mežiem un laukiem viņi sagrieza divraugus, pienu un saknes. Tas bija tieši šāds ēdiens, kas mums sniedza vitamīnus un energiju. Cilvēki arī sagrieza medus savām ugunskuriem un veidoja patvērumus no laika apstākļiem un divraugiem. Dzīve bija grūta līdz pat bīstamai, un tomēr viņi nekad nebija gatavi to mainīt.
Un, lai gan laiks gāja uz priekšu, drīz pēc tam cilvēki, kas tur dzīvoja, mainījās. Tas notika tad, kad viņi apmetnējās, nevis visu laiku kustējoties, meklējot resursus. Šis bija ļoti nozīmīgs maiņas posms, jo tas atvēra iespēju mūsu tēvadzimtībai izveidot ciešākus patversmes un apmetnes. Viņi varēja uz ticēt viens otram palīgā un pastāvēja atbalsts starp tiem.
Zemkopība bija notikums, kas visu mainīja cilvēces vēsturē. Viņi iemācījās audzēt rudzu un dārzeņus, kā arī uzturēt gaļasdzīvus, piemēram, bokus un putnu. Tas viņiem atvēra iespēju ražīt daudz vairāk produktu un nodrošināt lielāku cilvēku skaitu savā reģionā. Viņi arī iemācījās, kā saglabāt barību, lai to varētu sadalīt un nebūtu jābadē, īpaši resursu trūkuma periodos.
Gadiem ilgi cilvēki ir izgudrojuši daudzus lietus, kas kāds kāds veidā padarīja viņu dzīvi labāk. Viņi uzlaboja lauksaimniecības rīkus, lai varētu baroties ātrāk un efektīvāk. Tas viņiem atvēra iespēju tirdzniecot ar tuvākiem kopienu un iegūt lietas, ko nevarēja ražot paši. Šis tirdzniecības process bagātināja viņu sabiedrību, pazīstinot ar jauniem idejām un dzīvesveidiem.
Rakstīšana Rakstīšana bija vēl viena galvenā solis viņu attīstības ceļā. Tas palīdzēja saglabāt vēsturiskus pierādījumus un vieglāk komunicēt viens ar otru. Teksta un papīra izgudrošanas rezultātā viņi atrada veidu, kā reģistrēt notikumus, stāstus, idejas, kas viņiem nodrošināja vairāk zināšanu. Jo vairāk cilvēki mācījās no vieni otriem, jo labāka dzīve bija visiem, un tā viņi turpināja attīstīties arvien vairāk lauksaimniecībā, celtniecībā utt.
Autortiesības © Nangenas Demexiri Vides un Enerģētikas Tehnoloģiju Kompānija, Ltd. Visas tiesības aizsargātas - Privātuma politika
